Projektā "Liedaga stāsti" apvienojās divas skolas: Majoru vidusskola, kas atrodas pie Baltijas jūras līča, un Jēkabpils vidusskola Daugavas krastā.

    Vienas skolas bērni iesāka stāstu, pēc tam aizsūtīja otrai skolai, kas to pabeidza. Un otrādi.

  Stāstus rotā pašu skolēnu ilustrācijas.

    Edgars Aleksējevs, Majoru vidusskola, 4. klase

    Toms Audzers, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Pie Baltijas jūras līča, manā skaistajā Jūrmalā var vērot, kā uzlec un kā saule noriet, noglāstot jūras līča piekrasti, kā ieripinās putojošos līča viļņu apskāvienos. 

    Saulei atspīdot dzeltenās pludmales smiltīs, es sastapu krāsainus gliemežvāku migrantus. Tie bija ieritinājušies jūras aļģēs, kuras jūra izskaloja piekrastē. Gliemežvāki bija migrējuši no tālajām Ziemeļu zemēm, mērojuši garu ceļu un nonākuši pie manis Jūrmalā. Tie bija krāsu bagāti un neparasti, izcēlās ar savu cēlo izskatu un nopietno rakstu.

   Katrs no viņiem stāstīja savu stāstu. Es pacēlu vienu no tiem, kurš izskalojies bija vistuvāk krastam. Paņēmu to plaukstā un ieklausījos garajā ceļojuma stāstā.

  Tas bija atceļojis no Somijas sniegotajiem krastiem.  

    Kad rokās paņēmu koši rozīgo, ar baltiem punktiņiem klāto gliemežvāka čaulu, tas aizveda mani ceļojumā uz Lietuvas baltajām smilšu pludmalēm.  

    Ir tik jauki apzināties, ka katram gliemežvākam ir savs stāsts, ko mēs varam vien iztēloties savās domās un fantāzijās.  

Toma Audzera ilustrācija

Ulrika Allere, Majoru vidusskola, 4. klase

    Stefans Budens, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Reiz dzīvoja mazs kociņš, kuram patika ceļot. Tas ceļoja pa jūru.

    Bet kādu dienu mazo kociņu sagrāba kaija.  “Nē, laid vaļā!” lūdzās kociņš, bet kaija lidoja tālāk, jo domāja, ka tas ir tārps.

 Kaija to nesa saviem bērniem. Kaijai bija četri bērni, taču tārps jeb kociņš bija viens. Kad kaija atlidoja, tā saprata, ka tārps vai drīzāk kociņš ir viens. Kaija domāja un domāja, un beidzot izdomāja pamēģināja salauzt kociņu. Viņa lauza un lauza, bet nekas neizdevās, jo kociņš bija stiprs. Viņa saprata, ka nav jēgas to turpināt, un nometa kociņu jūrā.

   Nu kociņš ir brīvs un bija atpakaļ jūrā! Kociņš peldēja un peldēja, beigās to izskaloja krastā. Pēc tam saimnieks ar suni gāja spēlēties un pastaigā pa liedagu.

    Kad suns piegāja padzerties, viņš ieraudzīja šo kociņu. Tas padzērās

 un paņēma kociņu paspēlēties. Viņš gāja pie saimnieka ar kociņu mutē. Beigās saimnieks meta koku un suns skrēja pakaļ, un tā vairākas reizes, bet kociņam reiba galva…  

    Bija jau vakars, un suns ar saimnieku gāja uz mājām. Saimnieks paņēma kociņu, lai sunim nākamreiz būtu ar ko spēlēties, un tā kociņš atrada jaunas mājas un jutās noderīgs.

Stefana Budena ilustrācija

    Daniels Ansbergs, Majoru vidusskola, 4. klase

    Dita Čirica, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

Gliemežvāks 

    Pludmalē gulēja balts gliemežvāks. Tas mirdzēja no saules stariem un bija neparasti skaists. Bet bija arī ļoti noskumis. Gliemežvāks ļoti ilgojās pēc gliemeža. Gliemezis bija viņu pametis.

    Kādu dienu viņš izdomāja beigt bēdāties un atrast sev jaunu draugu.

Gliemežvāks nolēma vēl mazliet pagulēt uz siltajām smiltīm un tad sākt meklēt draugu.  

    Bija skaista un saulaina diena. Te pēkšņi viņš pamanīja, ka no jūras tiek izskalots tāds pats gliemežvāks kā viņš.  

Bet tajā bija gliemezis, un tas aizrāpoja. Pēkšņi uzpūta liels vējš. Tas nebija vējš, tā bija vētra! Nabaga gliemežvāks! Tas kūleņoja, meta riņķus! Kad vētra bija galā, tas attapās. Sākumā viņš nesaprata, kur atrodas. Gliemežvāks bija liedagā.  

 Tas peldēja rāmi kādu nedēļu, un šķita, ka kaut kas uzbrūk, bet nē, tas uzpeldēja uz mazas saliņas.   

    “Kur es atrodos?” gliemežvāks nesaprata. Tad kāds cēla to augšā...  

Viņš bija atradis draugu! Tas bija gliemezis, kuram sala, jo nebija savas mājas! Gliemezis aizrāpoja, un gliemežvāks ieraudzīja daudzus tādus pašus kā viņš! Tā viņš sadraudzējās ar visiem un dzīvoja uz mazās saliņas!

Ditas Čiricas ilustrācija

    Solvita Apse, Majoru vidusskola, 4. klase

    Miķelis Džeriņš, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Reiz sensenos laikos viena maza meitenīte brauca uz jūru.  Bet viņai kaut kas nebija skaidrs – kāpēc pludmalē bija visur putas? Putas bija dzeltenīgas un oranžīgas, meitenīte nevarēja saprast. No kurienes tās nāk? Meitenīte paprasīja tētim, tētis arī nezināja. Mamma arī pat nezināja. Meitenīte turpināja izmeklēt, kas ir šīs putas. Bet pēkšņi viņai ienāca doma, kad šīs putas varētu būt no netīra ūdens. Cilvēki rada piesārņojumu neapdomīgas rīcības dēļ, izlejot dabā ķīmiskas vielas. Tās iesūcas zemē un ar lietus ūdeņiem tiek ieskalotas blakus esošajās ūdenstilpnēs. Tālāk no mazajām upēm netīrais ūdens ieplūst lielākās, līdz beidzot ietek jūrā. Jūra bango, sakuļot putas no ūdens, kāds tajā ietecējis. Tā rodas putu dzeltenīgā un oranžīgā krāsa.   

    Viņu nelika mierā doma par redzēto. Ko varētu darīt, lai cilvēki nepiesārņotu ūdeņus? Kas būtu jādara, lai mēs novērtētu, cik labi dzīvot tīrā vidē? Jārīkojas!

Miķeļa Džeriņa ilustrācija

    Ramona Bautre, Majoru vidusskola,  4. klase

    Elza Ērgle, Jēkabpils 3. vidusskola,  3.a klase

    Es stāstīšu par baltu putna spalvu, kuru atradu pie jūras.   

Kādā saulainā rītā lidoja skaists, balts putniņš. Viņš ieraudzīja lielu, ļaunu, brūnu ērgli priekšā. Putniņš gribēja lēni palidot garām ērglim, bet ērglis nebija ar mieru. Ērglis pielidoja pie putniņa un ieskrāpēja baltā putniņa labajā spārnā. Nobira daudz  jo daudz spalvu. Un vējš tās aizpūta tālu  jo tālu uz plašo  krastu.

    Tā es atradu šo balto putna spalvu. Tad es pacēlu to no smiltīm un pavērsu pret sauli. Ak, cik skaisti uz tās vizuļoja saules stari! Ko gan man ar to iesākt?

    Grozīju pirkstos un domāju: palaist to pa vējam vai vest mājās?   Pēkšņi atcerējos, ka esmu nozaudējusi savu grāmatzīmi. 

Ņemšu spalvu līdzi!  

Dažas lietas, ko tu atrodi, var kļūt ļoti noderīgas!

Elzas Ērgles ilustrācija

Ēriks Čebotarjovs, Majoru vidusskola

    Ervīns Fiļovs, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Kādā jaukā dienā gar jūras krastu staigāja kāds puisēns un atrada skaistu dzintaru.  

    Kad atnesa to mājās pēc pastaigas, viņš palūkojās uz dzintaru un prātoja. Kā gan tas tur nokļuvis? Viņš prātoja, ka kādā kuģī pirāti cīnījās par veselu lādi pilnu ar dzintariem. Cīņas laikā šis dzintars izlidoja pa kādu lādes šķirbu. Un nogrima dziļi jūras dzelmē.

    Nākamajā dienā, staigājot gar jūras krastu un pētot dzintaru, puisēns atcerējās, ka nesen ir bijusi stipra vētra, jūra bija nemierīga, lieli viļņi. Iespējams, dzintaru izskaloja krastā – prātoja puisēns. Turot dzintaru plaukstā, viņš priecājās, redzot, kā dzintars mainīja krāsas saules staros. 

Ceļā uz mājām puisēns bija laimīgs par atrasto dzintaru un par to, ka turpmāk atrastais dzintars dzīvos viņa mājās. Savu atradumu puisēns aiznesa mājās un ielika lādītē.

    Dzintars bija priecīgs par savu jauno māju un par to, ka arī turpmāk varēs priecēt cilvēkus.

Ervīna Fiļipova ilustrācija

    Ričards Dzērve, Majoru vidusskola, 4. klase

    Daniels Glīzdenieks,   Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Kādu saulainu, siltu un pavasarīgu dienu ar ģimeni gājām pastaigāties gar jūru. Mammu, tēti, paskatieties, kas tur tālumā kūņojas! Tāds balts, mīksts un pūkains, kā pūpēdis...

Es tālumā pamanīju mazu sainīti. Aiztikt nedrīkst, bet ziņot dabas aizsardzības pārvaldei!

    Cik laba sajūta palika – ronēns ir izglābts un veiksmīgi nogādāts zoodārzā. Tagad priecēs daudzu ģimeņu acis!

    Tas dzīvnieciņu nemaz neiepriecināja. Trūka draugu un bija nelaimīgs. To varēja pamanīt, ielūkojoties viņa acīs. Skumjas. Vientulība.  

    Pēc kāda laika zoodārzā nonāca vēl kāds ievainots ronis, ko krastā bija pamanījuši bērni. 

Viņi bija prātīgi, klāt negāja, bet ziņoja par atradumu pieaugušajiem. Vetārsts, aplūkojis ronīti, ieteica to nogādāt zoodārzā. Ik rītu abi tika baroti ar zivīm un allaž lielākā tika tam, kuram jāatlabst. Ar laiku kļuva enerģiskāks un varēja priecīgi pavadīt laiku kopā ar otru ronīti. Nu bija priecīga dzīvošana abiem draugiem un laba sajūta, ka var iepriecināt arī dzīvnieku aplūkotājus.

Daniela Glīzdenieka ilustrācija

                                        Gundega Grīnvalde, Majoru vidusskola, 4.klase

    Edgars Grīnbergs, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

 Reiz sensenos laikos dzīvoja putns. Šo putnu sauca Jānis. Jānis izdomāja aizlidot paplunčāties. Viņš aizlidoja līdz upei un saprata, ka ir pārāk auksts, lai plunčātos. Tāpēc, neko ļaunu nedomājis, Jānis aizlaidās pie draugiem.

 Tikmēr viņa mamma taisīja ligzdu, lai ziemā nepaliktu auksti. Jāņa mammu sauca Inga. Viņa bija čakla, taču viņai noderētu dēla palīdzība. Kamēr Inga pūlējās, lai visiem būtu labi, Jānis spēlējās ar draugiem. Inga pasauca Jāni, bet neviens neatsaucās. Viņa tā pārbijās, saprotot, ka dēla nav mājās, bet Jānis tikmēr izdomāja, ka kopā ar draugiem varētu iepriecināt savu mammu. Viņai taču rītdien būs dzimšanas diena! Jānis ar draugiem bija izdomājuši mammai Ingai uzdāvināt pašu taisītu ligzdu. 

Ligzdai bija jābūt siltai, mājīgai un lielai. Jānis ar draugiem strādāja visu nakti. No rīta ligzda bija gatava. Par dāvanu, kuru pasniedza Jānis ar draugiem, Inga bija ļoti priecīga. No laimes viņa sāka raudāt. Inga nolēma, ka šo ligzdu viņa nosauks „Putna spalva”.  

Edgara Grīnberga ilustrācija

    Aleks Jurševskis, Majoru vidusskola, 4. klase

                                Loreta Kovnacka, Jēkabpils 3. vidusskola,  3.a klase

    Katru reizi ejot pastaigā uz jūru, jūtos ļoti laimīgs, ka dzīvoju Jūrmalā tik tuvu liedagam. Jūra, smiltis, priedes un mana mīļākā nodarbošanās – staigāt gar krastu un meklēt dzintaru. Reizēm to traucē darīt kaijas un vārnas. Tad es novēršu uzmanību un skrienu tām pakaļ. Man ļoti patīk pavadīt laiku brīvā dabā, vislabāk to darīt pavasarī un vasarā.

    Kādu dienu, kad devos uz jūru, es atradu 15 dzintara gabaliņus. Pie sevis es padomāju, ka tie pie mums nokļuva no okeāna. Tie bija paslēpušies zem dūņām. Visus dzintarus atradu vienas stundas laikā. Ko tagad ar tiem iesākt? Es biju tik priecīgs, ka iedevu tos citiem draugiem, lai viņiem būtu prieks.  

 Draugu acīs iemirdzējās neviltots prieks par šo skaisti zeltaini saulaino dārgumu. Tikai retajam izdodas atrast šos mirdzošos dzintara gabaliņus. Es biju lepns! Jūra un liedags ir noslēpumiem, interesantām lietām un atradumiem bagāti. Ir tikai jāprot tos pamanīt.  

    Es tik ļoti iemīlēju šos zeltainos dzintara dārgumus, ka izlēmu turpināt tos cītīgi meklēt un izgatavot rotas, kuras varētu dāvināt saviem mīļajiem un tuvajiem.

    Mūsu dabas bagātībām piemīt brīnumains skaistums un spēks!

Loretas Kovnackas ilustrācija

                                                Jānis Karlsons, Majoru vidusskola, 4.klase

    Estere Vilciņa, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Šorīt pamodos pludmalē! Skatoties apkārt, redzēju metāla bruņurupuci, pie kura cilvēki fotografējās.

    Guļot smiltīs, domāju par mājām Zviedrijā! Sēdēju krastā, zīmēju smiltīs, kaijas lidoja apkārt man. Sasveicinājos ar tām. Tad liels vilnis uznāca un aizskaloja mani. Tagad es esmu šeit Latvijā! Tad kāds bērns mani pacēla un skraidīja apkārt. Redzēju mašīnas- lielas un mazas!  

    Bet pēc laiciņa zēns mani nolika zemē, paķēra spainīti un skrēja prom! Man jau likās, ka viņu vairs nesatikšu. Bet pēc laiciņa zēns skrēja atpakaļ, spainītī viņam bija smiltis, viņš nezin kāpēc tās izbēra un atkal skrēja prom! Man tas šķita diezgan dīvaini. Kad zēnam bija liels smilšu kalns, viņš sāka veidot kaut ko ļoti interesantu! Pēc laiciņa

es sapratu, kas tā ir. Tā bija smilšu pils! Kad tā bija gatava, zēns meklēja gliemežvākus, zariņus un akmeņus.  

     Kad pils bija gatava, es iepazinos ar jauniem draugiem un lepni stāvēju pils pašā augstākajā stāvā!

Esteres Vilciņas ilustrācija

    Edgars Kaufmanis, Majoru vidusskola, 4. klase

                                    Adrija Laimiņa, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Es esmu ūdenszāle. Parasta jūras ūdenszāle – kustīga un lokana. Manas mājas ir jūras dzīles, kur mēs ar draudzenēm pavadām laiku, ļaujoties ūdens plūsmām.

    Taču vienu dienu viss izmainījās. Kā parasti, viegli līgojāmies pelēcīgajos jūras ūdeņos. Mūsu draugi bija mazas un lielas zivis, kuras slēpās mūsu biezokņos. Dažreiz atpeldēja kāds cits jūras iemītnieks, piemēram,  dažāda izmēra gliemeži, kuri vienaldzīgi vēroja visu notiekošo. Kaut kur augstu virs mums bija redzama gaisma, bet vienā brīdī virs mums kļuva tumšs, ļoti tumšs, un kaut kas lēni slīdēja uz leju. Manas draudzenes teica: “Tas ir zvejas kuģis, kas izmetis tīklu, lai ķertu zivis.”  

    Ak nē! Bēdziet, bēdziet, pirms jūs ir noķēruši! Viena no zivīm  

pārdroši teica: “Kas man var notikt! Es taču vislielākā zivs! Visvarenākā un gudrākā!”  

    Mazā zivtiņa teica: “Uzmanies, uzmanies, pat ja esi liela, tas nenozīmē, ka tevi nenoķers!” Abām zivtiņām lēni un neredzami slīdēja virsū tīkls. Bet mazajai nieks tikt cauri tīkla caurumiem. Žvīks! Žvāks! Gatavs! Lielībnieci noķēra. Mazā zivtiņa uzreiz sauca: “Palīgā! Palīgā!” Atskrēja pārējie jūras iemītnieki, un visi kopā sāka šūpināt kuģi. Lielībniece atkal nokļuva ūdenī, atvainojās visiem un vairs nelielījās, pateicās zivtiņai par palīdzību.

    Tā nu viņa pateikusies sagādāja tiem dāvanu. Visi bija tik pārsteigti, ka sagatavoja kopīgu ballīti.

Adrijas Laimiņas ilustrācija

    Dināra Kuldašova, Majoru vidusskola, 4. klase

                                            Denija Loce, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

                                    Priecīgais akmens 

    Es gāju ar mammu staigāties uz jūru.  

Es atradu akmeni. Tas nebija parasts akmens. Viņš izskatījās kā sirsniņa, balti pelēkā krāsā. Dabai sanāca uztaisīt tādu skaistu akmentiņu. Tagad  tas ir manā kolekcijā. Viņš būs priecīgs, jo daba arī ir dzīva. Es domāju, ka dabā ir daudz tādu skaistu akmentiņu. Domāju, akmens arī ir dzīvs! Viņš palika manās mājās priecīgs.

    Kādu dienu tas pazuda. Tas bija ļoti dīvaini, es biju noskumusi. Tas bija mans mīļākais akmentiņš manā kolekcijā. Bet es biju pārliecināta, ka tas ir dzīvs! Es prasīju mammai, vai mēs varam aiziet uz jūru un pameklēt to. Mana mamma teica, ka varam aiziet. Devāmies kopā un sākām meklēt. 

Pēc kāda laika mēs to atradām tieši tajā pašā vietā. Mistiski. Varbūt akmentiņam gribējās atgriezties savās mājās?  Es to biju iemīļojusi. Gribēju paņemt līdzi. Lūdzu atļauju. Kad aizgājām uz mājām, šoreiz es to ieliku stikla kastītē. Varbūt tam patiks šīs jaunās mājas?

Denijas Loces ilustrācija

                                    Aleksandrs Kuzovļevs, Majoru vidusskola, 4. klase

                                     Ģirts Mazjānis, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

                                Dzintara ceļojums jūras dzelmē 

    Sākumā bija vētra, kura Baltijas jūrā plosījās jau vairākus gadus. Tā izskaloja no jūras noslēpumainu dzintaru. Liedagā tas mierīgi gulēja, un mēness gaismas apmirdzēts, zaigoja un vizuļoja.

    Ejot pastaigā pa liedagu, Pērkona dēls atrada un pacēla šo žilbinošo jūras dārgakmeni. Rokā viņš sajuta siltumu un neizmērāmu spēku. Pērkona dēls uzreiz saprata, ka tā ir zīme, kuru ilgi bija gaidījis. “Man jādodas ceļā!” Pērkona dēls iesaucās un kāpa savā zemūdenē “Auseklis”. Viņš devās neticamā ceļojumā pie jūras valdnieka Poseidona, kurš dusmās grib iznīcināt visu Baltijas jūras piekrasti. Bet Pērkona dēls vienīgais zina, kā jūras valdnieku apstādināt! Daudz nedomādams, viņš bezbailīgi dodas horizonta virzienā, un dzintars ir viņa ceļvedis.

 Jo tuvāk viņš bija Poseidona pilij, jo spožāk mirdzēja dzintars. Pils logā viņš pamanīja noskumušu princesi, kas lūkojās uz liedaga pusi. Dienā, kad princese izpeldēja liedagā, staigājot pa saules sasildītajām, irdenajām smiltīm, viņai no matiem izkrita mātes dāvātais dzintars. Pērkona dēls, sniedzot dzintaru Poseidona meitai, ieraudzīja viņas acīs tādu pašu mirdzumu kā saules staros apmirdzētajā dzintarā. Arī princese sajuta labestību un siltumu Pērkona dēla rokās.   

    Kopš tā laika ikviens, kas liedagā atrod mirdzošo dzintaru, spēj atrast savu nākotni.

Ģirta Mazjāņa ilustrācija

                        Katrīna Lapiņa,  Majoru vidusskola,  4. klase                        

                            Lana Novikova, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase   

                                                Ronīša sauļošanās 

    Bija skaista pavasara diena. Agri no rīta no jūras pirmo reizi izrāpoja krastā roņu mazulis. Mazulītis gribēja pasauļoties, bet tas bija grūti. Cilvēki gāja garām un turpināja viņu fotografēt  un radīt ēnu. Tad ronītis izstāstīja mammai, ka viņam nepatīk, ka viņu fotografē. Mamma pamācīja mazuli, ka ir arī citi liedagi, kur viņi var sauļoties. Tur nav cilvēku.

    Ronītis apdomāja mammas teikto un zināja, ka nākamreiz meklēs citu liedagu, kur, cerams, nebūs cilvēku. Kādu dienu ronītis atcerējās mammas teikto un klusi nočukstēja: ”Nāku jau nāku!” Mazais Ronēns Kārlis iztriecās cauri fotogrāfiem, cilvēkiem un bērniem! Tas nu gan nebija jautri. Kārlīti cilāja, glaudīja, neļāva iet prom! Ronēns aizdevās

uz tuvāko mežu,  tur bija BAISI. Mazais domāja, ka tur mīt spoki. Pēkšņi sāka  runāt koki, šūpoles šūpoties un ronēns ieraudzīja spoku! Tad viņš piegāja pie koka un sāka runāt ar to. Īstenībā ar viņu runāja viena no meitenēm, nevis koks. Viņa  gribēja vienu bildīti ar dzīvnieciņu. Ronītis skrēja prom, cik vien ātri varēja! Bet tad ronēns apdomājās un atgriezās pie meitenītes, un pajautāja: “Ja koki nerunā, bet runā tu, kāpēc šūpoles šūpojas?”

Meitene atbildēja: “Pūš liels vējš, tāpēc tās šūpojas.”

“Bet kā ar spoku, kuru es redzēju?”

“Tā bija migla!”

Lanas Novikovas ilustrācija

    Marts Lūsis, Majoru vidusskola, 4. klase

                                    Aleksejs Rožkovs, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Es esmu Gliemežvāks. Es reiz dzīvoju pašā jūras dibenā kopā ar savu saimnieku – Gliemezi. Mans saimnieks bija ļoti lēns un nekur nepārvietojās,  reizēm viņš uzlīda uz akmens un ilgi skatījās uz garām peldošajām zivīm. Uz akmens sēdēja arī citi gliemeži un garlaikojās.

Kādu dienu gliemeži norunāja pamest savas mājas un doties pasaulē. Tā nu es paliku viens. Jūrā sacēlās vētra, un liels vilnis mani pacēla un iznesa jūras liedagā. Es atrados baltās smiltīs kopā ar citiem gliemežvākiem. Mēs visi skatījāmies uz skaisto sauli un zilajām debesīm.  

    Tad mani atrada Marts un aiznesa uz savām mājām. Tagad es skatos, kā viņš mācās, un sapņoju par jūru.

Sapņoju, ka esmu jūras dzelmē un plosās vētra.  Mani svaida no viena rifa uz otru, man blakus pluinās jūraszāles – te manā gliemežvākā iekšā iespraucas  nobijies, melns smilšu graudiņš un uzsmaida man.

    Mēs nolemjam pārciest vētru kopā. Melnītis ir daudz ko redzējis un ir interesants. Mēs izdomājām palikt kopā. Melnītis stāstīja piedzīvojumus, es viņu sargāju. Tā pagāja dienas, nedēļas, pat gadi. Mēs pārdzīvojām vētras, haizivju uzbrukumus un brīnišķīgu laiku koraļļu rifos.  

    Melnītis manos gliemeža vākos bija krietni paaudzies, kļuvis apaļš un perlamutrīgs.

    Kādu dienu koraļļu rifos iepeldēja divi pērļu zvejnieki un pamanīja mani jūras smiltīs. Pacēla un iemeta pītā grozā.

    Marts ar troksni aizvēra grāmatas vāku, un es atmodos no sapņa – cik labi, ka tas tikai sapnis.... 

Alekseja Rožkova ilustrācija

    Roberts Markevičs, Majoru vidusskola 4. klase

    Gatis Stankevičs, Jēkabpils 3. vidusskola 3.a klase

    Reiz bija viens akmentiņš, tas biju es. Es biju nožēlojams, ar mani neviens nerunāja, nedraudzējās, pat nespēlējās. Es biju izskalots no jūras, kad vēl biju maziņš.

    Bet vienu dienu mani pacēla maza meitene. Viņa sāka mani mētāt, tad viņa mētāja un mētāja, līdz man tas apnika. Es izlēcu no viņas plaukstas, bet meitene to pat nepamanīja. Tā es nostāvēju uz zemes veselas trīs stundas. Līdz mani pacēla puisēns, kurš kolekcionē akmentiņus no jūras akmeņainā krasta. Viņš nolika akmentiņu savā kolekcionāra skapītī, un tad saprata, ka tas ir pats mīļākais akmentiņš no visiem 107 akmeņiem. Puika akmeni visur nēsāja līdzi, un viss bija tik labi līdz brīdim, kad puisēns pazuda un akmens izkrita no kabatas. Akmentiņš un viņa komanda meklēja un meklēja, bet neizdevās.

Pagāja gara un vientuļa nedēļa, līdz akmentiņam izdevās atrast puisēnu, kurš bija nomaldījies meža biezoknī.

    Kopš tās dienas akmentiņš ar puisēnu bija kopā katru dienu.

Gata Stankeviča ilustrācija

    Roberts Melnis, Majoru vidusskola, 4. klase

    Anna Stare, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Pamodos no šausmīga trokšņa, slapjuma un kratīšanās. Mana mute, cepurīte, rociņas, kājiņas, apmetnis un burvju zizlis bija aplipuši ar smiltīm. Mēģināju piecelties, bet paklupu aiz milzīga smilšu kalna.Šī vairs nebija zaļā Lego plāksne, uz kuras tik ērti stāvēt. Kas bija noticis?

    Atcerējos milzīgā putna knābi un šaušalīgo kritienu. Uz manu pusi skrēja bērni. Viens no bērniem mani pacēla un notīrīja pielipušās smiltis. Bet otrs palīdzēja piecelties. Tad viņi prātoja, kur es te tāds gadījies? Tad sāku runāt par visu, ko atceros. Pat kur es dzīvoju! Bet neizskatījās, ka viņi klausījās, izskatījās, ka viņi vēroja mani un domāja, kā es šeit gadījies? Es pēkšņi atcerējos, ka esmu lego cilvēciņš un parasti cilvēki nevar mani saprast. Viņi paņēma mani un gāja uz

vietu, kur ir saulessargs un piknika sega. Bērni mani nolika un skrēja uz jūras pusi. Es apskatīju apkārtni un kļuvu izslāpis, tā man priekšā uzradās ūdens pudele un es padzēros no tās. Bērni atnāca atpakaļ no pludmales. Tie mani ielika somā. Pagāja ilgs laiks, mazie cilvēkbērni izņēma no tās ārā. Bet es vairs nebiju pludmalē, es biju mājās un tiku ielikts kastē. Tā nebija parasta kaste, tā bija pilna ar lego klučiem.

    Sadraudzējos ar daudziem citiem cilvēkiem, un tā es uzbūvēju savu māju. Man palaimējās, jo ar mani spēlējās vienu reizi dienā. Tā es nodzīvoju līdz šodienai.

Annas Stares ilustrācija

    Emīlija Anna Muceniece, Majoru vidusskola, 4. klase

    Līga Svilpe, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a  klase

    Reiz dzīvoja Emīlija. Viņai ļoti patika iet uz jūru. Viņa katru dienu tur gāja staigāt. Bija ļoti laimīga. Bet nākamajā dienā Emīlija aizgāja uz jūru paskatīties, kas tur jauns. Un ieraudzīja kaut ko melnu un baltu. Viņa domāja: varbūt kaut kādi smuki akmeņi. Emīlija piegāja tuvāk un redzēja, ka tā bija ļoti, ļoti skaista, melnbalta spalva. Viņai tā ļoti patika, bet bija jānoskaidro, kuram glītajam putnam ir šī skaistā spalva. Emīlija gāja mājās un paņēma spalvu līdzi. Kad Emīlija atnāca mājās, uzreiz paņēma putnu grāmatu. Viņa tik lasīja, lasīja un lasīja, līdz kļuva garlaicīgi meklēt.

    Tad sāka domāt, ka nebūs tāda putna vispār. Vēlāk noskaidroja, ka tā arī ir, nav tāda putna. Meitene domāja, kas par putnu bija pie jūras? Kam pieder spalva?  

Emīlija domāja un domāja. Meitene nolēma aiziet pie jūras. Sasniedza jūras krastu. Viņa skatījās, bet nevienu putnu ar tādu spalvu nesastapa. Tad meitene ieraudzīja kādu maziņu radību. Viņa gāja tuvāk un tuvāk  un ieraudzīja, ka tas bija maziņš gulbītis. Emīlija neredzēja gulbēna mammu. Viņa gāja uz priekšu un ieraudzīja lielu gulbju māti,  kura izmisīgi kaut ko meklēja. Meitene bailīgi piegāja pie   lielā gulbja un atdeva mazo gulbēnu. Gulbis bija ļoti priecīgs un pateicās Emīlijai.   

    Kam pieder spalva, Emīlija tā arī neuzzināja, bet svarīgi, ka viņai bija iespēja šo brīnumaino spalvu paturēt savā īpašumā kā dārgumu.  

Līgas Svilpes ilustrācija

    Lilija Muižniece, Majoru vidusskola, 4. klase

    Gustavs Vasiļjevs, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Mūsu klase šodien dodas uz jūru! Mums bija pie jūras jāatrod kāda lietiņa. Visi kaut ko atrada. Es arī. Bet ne uzreiz.

    Mēs ar klasi staigājām gar jūru. Bija pagājis jau kāds laiks, un daudzi jau bija atraduši. Es nevarēju atrast un tāpēc nolēmu labāk kādu laiku izklaidēties ar draudzenēm. Bija taču vēl daudz laika! Tā es aizgāju pie viņām. Solvita jau bija atradusi. Viņai bija daudz gliemežvāku. Solvita ieteica man arī savākt gliemežvākus, bet es atteicos, jo jau aptuveni pusklasei bija gliemežvāki. Es gribēju kaut ko interesantāku. Te pēkšņi pamanīju koka gabalu.  

    Es paņēmu to koka gabalu, apskatīju un domāju, ka tas nav nekas īpašs, bet pamanīju, ka neviens nebija izvēlējies koka gabalu. Varbūt man izvēlēties to? Atlika vēl maz laika, es domāju: paņemt vai nepaņemt koka gabalu. Visa klase jau bija atradusi, un es biju 

vienīgais, kurš vēl šaubījās par savu izvēli. Es vienkārši paņēmu to un skrēju pie manas klases. Skolotāja sāka vērtēt mūsu atrasto, bet es uztraucos, jo es domāju, ka manu izvēli labi nenovērtēs. Man bija slikta sajūta, bet es ieraudzīju kaut kādu akmeni, es vienkārši sāku berzt akmeni pret koka gabalu. UN AR AKMENI VARĒJA ZĪMĒT UZ KOKA GABALA!  

    Pienāca skolotāja, un es parādīju, ko var akmens un koka gabals, un viņai vislabāk patika mans atradums. Es biju patiesi laimīgs!

Gustava Vasiļjeva ilustrācija

    Toms Multiņš, Majoru vidusskola, 4. klase 

                                        Emīlija Catlakša, Jēkabpils 3. vidusskola, 4.b klase

    Bija saulaina diena. Es ar savu klasi vienu dienu aizgāju uz jūru. 

Es atradu putna spalvu. Tā visdrīzāk bija vārnas spalva. Mani klases biedri atrada dzintarus, bet es spalvu. Dīvaini? 

    Es gāju mājās un pajautāju tētim un mammai, kas tā par spalvu? Nezināja pateikt. Tad jautāju   brālim un omai,  bet arī viņi atbildēja - nezinām. Tad es domāju un domāju, bet… neko neizdomāju.  Sāku skatīties uz visiem putniem un meklēju, kam tāda spalva.

     Kad saule gatavojās rietēt un mēs doties mājup, es atradu putnu, kuram ir tādas  spalvas. Bet   nezināju, kā to putnu sauc. Tad es ātri skrēju pie skolotājas un prasīju. 

      Skolotāja pateica, ka tā esot kaijas spalva. Es sapratu un priecājos, ka jūras krastā iepazinu balto putnu – kaiju, kurai tik balts ietērps. 

Emīlijas Catlakšas 

ilustrācija

    Gustavs Patmalnieks, Majoru vidusskola, 4. klase

    Mārtiņš Zālītis, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Reiz es ar savu suni gāju garām liedagam. Un es ieraudzīju pie krasta ļoti skaistu un milzīgu gliemežvāku.

    Atverot gliemežvāku, iekšā ieraudzīju pudeli ar karti. Tā bija dārgumu karte, un lejā kartei bija arī gads, kad   uzzīmēja šo dārgumu karti. Tas bija tālais 1334. gads.     Un es tāpat vien, intereses pēc, ierakstīju internetā, kur atradu informāciju par šiem dārgumiem, un tur bija zelta rokassprādzes, un dimanti un vēl kas dārgs un skaists.

     Nu un es sāku ceļu. Es gāju pa mežiem, pa peļķēm, pa maziem strautiņiem. Satiku pāris zaķu, pāris stirnu un briežu. Pēc dažām stundām bija jau vēls, tāpēc paņēmu uzpūšamo telti un citas nakšņošanas lietas. Un es zināju, ka vajadzēs arī ugunskuru, lai nesaltu. Ugunskurs būs, telts ir, tikai… ēdienu arī vajag! Līdzi ir desas, zefīri un ūdens.

     Es gāju un gāju… tā pagāja trīsdesmit minūtes un biju klāt! Kur ir dārgumi? Es skatījos kartē, visur apkārt lūkojos, nekur nav. No dusmām spēru pa koka stumbru un… kas tad tas? Tos pamanīju! 

    DĀRGUMI! ES ATRADU DĀRGUMUS!

Mārtiņa Zālīša ilustrācija

    Toms Rasa, Majoru vidusskola, 4.klase

    Renards Žagars, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Sen senos laikos dzīvoja puika, kuram bija neparasta aizraušanās.

Zēnu sauca Ralfs. Viņš krāja dzintarus un pārdeva tos pie jūras tūristiem. Ralfs dzintarus pārdeva par 10 latiem.  

Viņam tirgojoties, viens dzintars iekrita jūrā! Dzintars peldēja sāls ūdenī vairākus gadus, līdz to atrada pirāti. Pirātiem tas nepatika, jo atradums nespīdēja kā zelts un iemeta to atpakaļ plašajā jūrā. Dzintars ceļoja vairākas stundas, līdz beidzot es to atradu.

    Tas nebija pārāk liels, tādēļ iemetu to jūrā! Dzintars, protams, ir ļoti dižs dārgakmens, kas cēlies no sveķiem. Latvijas ķēniņi labprāt dzintaru dabūtu, jo tas ir goda apzīmējums. Protams, šis dzintars bija pārāk mazs priekš karaļa.  

    To izskaloja uz neapdzīvotas salas, kur bija daudz banānu, izrādījās, ka tās ir Havajas. Tas bija ļoti neparasti. Tad dzintars ļoti labi atpūtās un vēlējās nokļūt atpakaļ Latvijā. Pie Ralfa. Lai atkal varētu nokļūt kādā piedzīvojumā!

Renarda Žagara darbs

                                Grēta Gabriela Rullmane, Majoru vidusskola, 4.klase

    Juta Dance, Jēkabpils 3. vidusskola, 4.b klase

    Reiz bija viens koks. Tas koks bija īpašs, jo uz viena zara lapas bija rozā krāsā. Koks auga tieši pie krasta. Reiz ļoti vējainā dienā koks ļoti satricinājās un zars nolūza. Vējš aizpūta zaru ļoti tālu, pēc tam vējš rimās. Zars peldēja, peldēja, peldēja, peldēja un ieraudzīja krastu. Tas atpeldēja līdz  Jūrmalai – Dzintaru pludmalei!

    Skaisto zaru ieraudzīja zvejnieks, kurš devās gar krastu pie savas laivas. Viņam palika žēl, ka tāds skaistums ies bojā, tāpēc viņš iestādīja zariņu zemē, lai tas priecētu apkārtējos ar savām daiļajām, rozīgajām lapiņām.

    Sākumā zaram nobira visas lapas, tāpēc ka viņš te nejutās laimīgs.  Kādu dienu stiprs vējš, ar stiprām brāzmām atnesa pie zariņa mazu dzintariņu, kurš prasīja kokam: ''No kurienes tu te esi?''  

 Zariņš bēdīgi atbildēja: ''Mani atnesa jūras viļņi no tālajām zemēm. Man te ir skumīgi un garlaicīgi.'' Dzintars vaicāja kociņam: ''Vai negribi būt mans draugs?''

    Un tas priecīgi atbildēja: ''Jā, protams!''

Un draudzība jūras krastā sākās – neparastais zariņš un dzintariņš…

Kopš tā brīža viņi kļuva par draugiem. Tā draudzība bija skaista, uzticama un stipra. Un zariņam parādījās jaunas lapiņas. Taču tās bija maigi zilas, nevis rozā.

    Kociņš kļuva īsts skaistulis.

    Jutas 

    Dances

    zīmējums

    Andris Strapcāns, Majoru vidusskola, 4.klase

    Ieva Bokāne, Jēkabpils 3. vidusskola, 4.b klase

    Pirms gada es gāju uz jūru un pamanīju, ka smiltīs atrodas kastanis. Tas bija iemīts smiltīs, un nedaudz bija atplīsis stūrītis, jo kastanis bija cietis, nokrītot no augstuma. Kastanis bija arī slapjš, jo apmēram pirms stundas bija uzlijis lietus. Domāju: “Interesanti, no kurienes pludmalē kastanis?”  Un ieraudzīju, ka aiz pludmales bērnu rotaļu laukumā ir izaudzis kastaņu koks!

     Domāju: “Varbūt man arī aiziet un palasīt kastaņus?”

 Es no sākuma nolēmu paņemt tikai trīs skaistākos un lielākos kastaņus, bet, kad   devos mājās, es aptvēru, ka esmu salasījis ne tikai trīs, bet veselu kaudzi ar dažnedažādiem kastaņiem! Es nesteidzos bēdāties, jo tiem atradu pielietojumu – es varēju izmantot   omulīgam 

mājas dekoriņam, kuru pats radoši izveidoju. Tas priecē arī mājas ļaudis vēl šodien, bet man atmiņās jūras krasts.

       Ievas

    Bokānes 

   zīmējums

    Annija Sarkane, Majoru vidusskola, 4.klase

    Kitija Prokofjeva, Jēkabpils 3. vidusskola, 4.b klase

    Kādu dienu, kad bangojošā jūra bija nomierinājusies un aiz mākoņiem sāka zaigot spožie saules stari, starp kāpām un jūras lielo plašumu pavērās brīnumains skats. Jūras viļņi smiltīs bija izveidojuši sev raksturīgu zīmējumu.  

    Šajā jaukajā dienā jūru apskatīt bija ieradušies daudzi cilvēki. Lielie cerēja atrast kādu dzintara gabaliņu, bet bērni draiskojās ar kaijām – dzenāja un baroja tās. Pēkšņi kādai lidojošajai kaijai izkrita spalva un virpuļodama nolaidās tieši pie saules apstarotā dzintara gabala. Tanī brīdī vietai garām gāja mazā meitene Līva.     Līva ieraudzīja lielo, balto kaijas spalvu un nolēma to paņemt. Liecoties pēc spalvas, Līva pamanīja smiltīs līdz pusei paslēpušos, saulē mirdzošo, dzintara gabaliņu. Viņa paņēma arī to.  

Līva gribēja aiznest dzintaru un spalvu parādīt vecākiem, bet saprata, ka vecāki to paņems sev. Viņa dzintaru un spalvu paturēja, nerādot nevienam. Nākamajā dienā Līvai vajadzēja iet uz skolu. Viņai netīšam iekrita somā dzintars un spalva. Līva zināja, ka šī   nebūs viena no labākajām dienām. Viņu apsaukāja skolā, ka  Līva slikti mācās. Kad apsēdās pie galda, skolotāja viņu izsauca uzreiz. Skolotāja jautāja: “Cik ir 75+ 25?’’ Linda atbildēja: “Tas ir 100.” Skolotāja bija pārsteigta!

    Līva nekad nav atbildējusi pareizi. Arī pati skolniece bija pārsteigta par sevi.

    Vēlāk meitene gāja pa gaiteni un bija vēl vairāk pārsteigta, jo bērni, kas katru dienu viņu apsaukāja, klusēja un aizbēga no Līvas. Kad viņa atnāca mājās,  ieraudzīja savā somā spalvu un dzintaru. Viņa apstulba: “Kāpēc šeit ir dzintars un spalva?” Tikai tad Līva saprata, ka spalva un dzintars palīdzēja šodien skolā.

 No šīs dienas dzintars un spalva bija Līvas talismani.

        Kitijas 

        Prokofjevas

        zīmējums

    Adrians Sproģis, Majoru vidusskola, 4.klase

                                     Ņikita Vorobjovs, Jēkabpils 3. vidusskola, 4.b klase

    Es esmu medūza, es peldēju pa jūru – līdz  ieraudzīju piecus milzīgus bērnus.

    Viens mēģināja mani pacelt. Es domāju, ka viņš mani saspiedīs. Un tad, kad viņš mani pacēla, es viņu elektrizēju. Bērns mani nometa, un es tikai tā mazliet viņu saelektrizēju. Viņam tas nesāpēja. Es tālāk peldēju gar krastu.

 Kamēr es peldēju,  redzēju vairākas lietas: suņus un arī  lielu kaulu.  Tad es peldēju atpakaļ uz jūru, jo man gribējās atpakaļ uz mājām.

Mājās ir labi! Tur mani gaida mana ģimene. Mamma un tētis, un 20 māsas, un 35 brāļi. Es vismazākais no viņiem un visziņkārīgākais. Man viss interesē, īpaši, kas notiek krastā. Man mamma neļauj 

tuvoties krastam. Bet vienalga, tur ir interesanti. Nākamreiz es būšu uzmanīgs un paslēpšos akmeņos pie krasta, lai bērni mani nepamana. Pie akmeņiem ir silts ūdens un tur dzīvo mazas zivtiņas. Es gribētu atrast draugus starp viņiem. Nevaru sagaidīt, kad došos ceļojumā.

        Ņikitas

        Vorobjova

        ilustrācija

    Majoru vidusskola, Selīna Samanoviča, 4.klase

    Selīna Ročāne, Jēkabpils 3. vidusskola, 4.b klase

    Kādu dienu gāju gar jūru un ieraudzīju dzintariņu. Dzintariņš bija mazs un ļoti spīdēja saulē. Es paņēmu to un aiznesu mājās.

    Es atnācu mājās un pēkšņi pamanīju, ka dzintariņā iekšā ir mazs kukainītis. No sākuma nobijos, ieraugot kukainīti, bet pēc tam sapratu, ka nav ko baidīties. Es sāku domāt, ko man darīt ar dzintariņu, un izdomāju, ka labāk būs, ja to aiznesīšu atpakaļ.  Jo es nezināju, ko man ar dzintariņu darīt. Tad  nu man nācās iet atpakaļ  uz jūru. Kad nonācu jūras krastā, noliku dzintariņu smiltīs, bet par piemiņu vietā no jūras krasta paņēmu gliemežvāku. Un nu man bija jādodas mājās.

Kad   pārnācu mājās, pastāstīju mammai par   šodien notikušo. Bet mamma teica, ka labāk būs, ja arī  gliemežvāku aiznesīsim uz jūru,  jo šī ir lieta, kuru devusi daba – jāatstāj  tur, kur tai paredzēts.

   Biju bēdīga,  bet mierināju sevi, ka gliemežvāks mājos jūrā, bet kukainītis dzintariņā.

       Selīnas 

        Ročānes

       zīmējums

    Keita Štrausa, Majoru vidusskola, 4. klase

                                        Rēzija Kalviša, Jēkabpils 3. vidusskola, 4.b klase

    Sveiki, es rakstīšu par spalvu, ko atradu jūras krastā. Šī spalva ir balta un ar melniem plankumiem. Tā ir neliela.

    Spalva ir ļoti skaista. Spalva ir īpaša, jo ir veiksmīga un ļoti skaista. Kā es šo spalvu paņēmu, lai aprakstītu, tā sajutu, ka spalva ir īpaša. Tā izskatījās kā putniņš, kas ir ļoti laimīgs. Un es arī sajutu šo prieku un laimi. Spalva man nesa prieku un veiksmi, jo katru dienu man likās, ka es planēju pa gaisu. Es esmu tik laimīga!

    Man ļoti patika aprakstīt šo skaisto spalvu, jo tā priecēs mani un manu ģimeni katru dienu!  

    Tā es domāju līdz brīdim, kad spalva pazuda. Biju bēdīga…

   Pasaule bija pelēka, un taureņi noskumuši, jo ziedi nepriecēja viņu sirsniņas. Pēkšņi pļava saziedēja un taureņi priecīgi ielaidās tajā.  

Noskumušais Kriksītis jau otro dienu sēdēja pie tukšas bļodiņas un ar skumjām actiņām skatījās uz mājas durvīm. Pēkšņi  bļodiņa piepildījās ar gardu maltīti. Jaunais kumeļš Kadrons ārdījās stallī, jo caur bojāto jumtu pilēja virsū ūdens. Pēkšņi jumts salabojās un zirgs nomierinājās.   Lūsijas kundze baidījās iet uz mežu ogās,  jo bija sākusies ērču sezona. Pēkšņi viņa redzēja televizorā, ka visas ērces brīnumainā kārtā pazudušas.  Lūsija tūdaļ   priecīga devās uz mežu. Es klausījos ziņas un izdzirdēju, ka ir beigusies ļaunā korona. Un  dzīve var turpināties kā agrāk.  

    Es sapratu, ka šo visu paveica mana spalva. Es biju priecīga un lepna.

   Rēzijas

   Kalvišas

   zīmējums

    Haralds Tolmanis, Majoru vidusskola, 4. klase

    Neo Andrejevs, Jēkabpils 3. vidusskola,  4.b klase

        Kādu dienu mēs ar draugu gājām gar jūru. Bija saulaina diena.

    Es atradu kaut ko dīvainu. Tas bija kvadrāta formas akmens. Akmens izskatījās sākumā pēc koka klucīša, bet, kad pacēlu, brīnījos, jo tas bija smags. Pēc tam sapratu, ka tas ir akmens. Atnesu mājās  un noliku akmeni uz galda, apsēdos uz krēsla un prātoju- kā tas tur nokļuva. Hmmm! Varbūt no kalna nokrita un saplīsa kvadrāta formā, un iekrita jūrā?  

    Domas ilgi jaucās pa galvu…Varbūt viņš piedzima tāds, bet, pag, akmeņi nepiedzimst! Nu te vajag padomāt. Varbūt vecāki zina? Vajadzēs paprasīt.  

     Vecāki pārnāca mājās no darba, un pirmais, ko es izdarīju, paprasīju  par akmeni. Vai jūs nezināt, kā var rasties četrstūrains akmens ? Tētis 

ar mammu saprata, ka šis akmens ir ļoti rets unierosināja atdot to  kā eksponātu muzejā. Muzeja direktors par to mums atļāva katru dienu nākt skatīties izstādes par brīvu. Ar savu ģimeni bieži apmeklējām muzeju un skatījāmies uz mūsu atrasto akmeni, kura ceļojums veiksmīgi beidzies.  Mani tad pārņem atmiņas par tās dienas pastaigu pa liedagu.

       Neo

       Andrejeva

       zīmējums

    Alise Žuravļova, Majoru vidusskola, 4.klase

    Alise Brūvere, Jēkabpils 3. vidusskola, 4.b klase

    Reiz kādā saulainā dienā jūras krastā gulēja skaists dzintars! Neviens viņam netraucēja .... līdz brīdim, kad uz jūru atnāca bērnu bariņš.  

    Dzintars jau juta, ka kaut kas nav lāgā. Bērni sāka celt smilšu pili, un nekas neliecināja par briesmām līdz tam brīdim, kad bērni sāka meklēt rotājumus pilij. Un tad viens puisītis  atrada   dzintaru. Viņš iesaucās: “Dzintars!” Zēns paņēma dzintaru un uzmanīgi ielika savā kabatā. Izrādījās, ka puisītis dzintaru uztvēra kā savu talismanu un viņi kļuva nešķirami uz mūžu!  Tā domāja zēns.

   Viņi katru dienu krēslā pastaigājās gar jūras krastu. Tad kādu dienu viņš sastrīdējās ar saviem draugiem. Bet viens gan gribēja būt draugs joprojām, jo zēnam arī patika tas dzintars  Viņš arī dzintaru uztvēra par draugu vai talismanu.  

Kādu dienu zēns izvilka no kabatas dzintaru un aizgāja uz mājām. Zēns, kas pirmais atrada dzintaru, saprata, ka viņa labākais draugs ir nozadzis talismanu!

    Sastrīdējās arī ar šo draugu. Viņi palika divatā – dzintars  un zēns. Divatā līdz pat šai dienai.

Alises Brūveres ilustrācija

    Adrija Laimiņa, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

                        Edgars Aleksējevs, Jūrmala, Majoru vidusskola, 4. klase 

    Reiz kāda meitene Elīna ar savu labāko draudzeni Emmu pastaigājās pa liedagu. Kas tad tur? Pamanīja ļoti neparastu, vecu alu! Tās ieeja bija tikko pamanāma, aizaugusi ar kārkliem. Izlauzušās cauri tiem,  iegāja iekšā un ieraudzīja… jā, kas gan tur nebija… papīra drazas, plastmasas pudeles un…   vecs kuģis! Iekāpa tajā. Meitenes šo alu gribēja paturēt noslēpumā, lai neviens par to neuzzina. Nomaskēja tās ieeju vēl vairāk.     Dažas dienas vēlāk draudzenes alu bija padarījušas par viņu slepeno mītni, iztīrīja, izgreznoja to. Kad meitenes aizgāja, tur iegāja kāds puisis un pastāstīja citiem par alā redzēto. Draudzenes par to uzzināja, kļuva bēdīgas, jo tas vairs nebija noslēpums. Gāja tālāk noskumušas gar krastu, atrada kādu vecu laivu šūpojamies vējā Meitenes vienmēr ir sapņojušas  kuģot   pa jūru, tā nu sākās Elīnas un Emmas neparastais

  piedzīvojums! Kad meitenes grasījās kāpt laivā un piepildīt savu sapni, nejauši pamanīja pie laivas jūras aļģēs skalojoties tos migrējošos gliemežvākus, par kuriem tik tēlaini runāja kāds puisis Jūrmalā.

     Tā kā puisis Edgars dzīvo Jūrmalā, viņš katru dienu iet pastaigāties gar jūru. Saulei atspīdot dzeltenās pludmales smiltīs, tur arī Edgars pamanīja kaut ko, kas izcēlās starp zaļgani brūnajām jūras aļģēm.   

    Tie bija krāsaini gliemežvāki. Tie bija savā veidā ieritinājušies  jūras aļģēs, kuras jūra izskaloja piekrastē blakus kādai vecai laivai. Vai tie bija migrējuši no tālajām Ziemeļu zemēm? Puisis uzdeva sev jautājumu.   

       Tā nu Edgara stāsts izplatījās pa visu Jūrmalas piekrasti, un to bija dzirdējušas arī draudzenes Elīna un Emma. Meitenes, dodoties jūrā,   gliemežvākus paņēma līdzi, lai aizvestu tos mājās.

Edgara Aleksējeva zīmējums

    Aleksejs Rožkovs, Jēkabpils 3. vidusskola, 3. a klase

                                        Ulrika Allere, Majoru vidusskola, 4. klase

    Viļņi skalināja pludmali. Puisēni Niks un Miks pastaigājās pa to. Divi draugi atrada smiltīs mirdzošu priekšmetu.  

    “Kas tas ir?”  jautāja Miks.

    “Tā ir pudelīte,” atbildēja Niks.  

Tur kaut kas ir iekšā! Karte? Varbūt pudelē dārgumi? Urrā! Urrā! Karte ir! Priecājās puiši.   Draugi gatavojās ceļojumam veselu dienu. Un tad sākās piedzīvojumi.

Abi draugi devās ceļā. Miks un Niks jau bija nogājuši 2 kilometrus, un tad tie pamanīja kaut ko līdzīgu papīram, bet tā bija tikai etiķete. Niks to pacēla un izmeta miskastē. Viņi devās tālāk.  

    “Klau, Nik tu jau nepiekusi?”  

    “Ja godīgi, tad jā. Mik varbūt tu vēlies apēst kādu maizīti?”

    “Jā, labprāt! Draugi apsēdās un sāka ēst maizītes.”  

    “Varam doties tālāk?”  

    “Jā.”

Vai! Ai! Lidojiet prom! Nikam un Mikam uzbruka kaijas, bet viņi nezināja, kādēļ. Tad viena no kaijām paķēra kaut ko līdzīgu maizītēm un aizlidoja. Tai sekoja pārējās.

    “Ak, nē, mūsu neapēstās maizītes!” sauca Miks.

    “Nekas, galvenais, ka kaijas ir prom,” mierināja Niks.

    “Dosimies tālāk.”  

    Draugi nonāca norādītajā vietā.  

    “Nu, meklēsim?”  

    “Jā.”   

Abi draugi pārmeklēja šo vietu, bet nekā neatrada.  

    “Es neko neatradu. Nik, tu atradi?”  

    “Diemžēl nē.”  

Miks un Niks pārmeklēja vēl vienu reizi.  

    “Skat, Nik, jau tumšs, iesim mājās, rīt vēl ir mana dzimšanas diena.”  

    “Jā mums vēl jāizguļas, lai rītā būtu spēks,” piekrita Niks.

    Beidzot mēs sasniedzām mājas! Priecājās abi draugi.  

Bet tad, kad draugi visu izstāstīja vecākiem, viņi uzzināja, ka vecāki to visu bija sagatavojuši Mika dzimšanas dienai, un vecāki bija priecīgi par bērnu  prieku.

Ulrikas Alleres ilustrācija

    Anna Stare, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

                                           Daniels Ansbergs, Majoru vidusskola, 4. klase

     Saule spīdēja visapkārt. Jūra mirdzēja. Cilvēki peldējās. Viss bija ļoti jauki! Bērni taisīja smilšu pilis un dekorēja tās ar akmentiņiem. Vienīgi gliemežvāks Spīdumiņš domāja: ”Kā būtu, ja es aizbēgtu prom no jūras, ko tad darītu?”  

    Tā Spīdumiņš prātoja un prātoja, līdz ieraudzīja bērnus, kas ceļ smilšu pilis. “Ļoti skaisti rotājumi”, nopriecājās Spīdumiņš. Smilšu pils bija liela, un tur iekšā bija ielikti akmentiņi, apkārt sasprausti skaisti karodziņi. Bet tad viņš ieraudzīja kaut

ko mirdzošu…

    Tas bija ļoti skaists un neparasts gliemežvāks. Viņš tik skaisti spīdēja saulītes gaismā, ka pat nevarēja neticēt, ka tas var būt parasts

gliemežvāks. Un Spīdumiņš izdomāja sadraudzēties ar to. Viņš iepazinās ar skaisto gliemežvāku un izrādījās, ka tas ir atceļojis no tālām zemēm, par kurām Spīdumiņš nemaz nebija dzirdējis. Pēc tam Spīdumiņš jautāja gliemežvākam: “Labāk palikt jūrā vai aizbēgt prom no

jūras?”  

    Un gliemežvāks atbildēja: ”Tev labāk palikt jūrā, jo šeit ir tik jautri, bērni spēlējas un taisa smilšu pilis, bet jūrā tik peldi, līdz tevi izskalos krastā.”   

    ”Tev laikam taisnība,” teica Spīdumiņš.

    Tā viņi kopā skatījās, kā bērni taisa smilšu pilis. Viņi sauļojās, peldējās un izbaudīja skaisto laiku. Tie nolēma nekad nedoties prom no šīs skaistās vietas.

Daniela Ansberga ilustrācija

    Dita Čirica, Jēkabpils 3. vidusskolas 3.a klase

    Solvita Apse, Majoru vidusskola, 4. klase

    Es jums uzrakstīšu stāstu par diviem brāļiem, kas meklē savu draugu – plastmasas maisiņu.

    Reiz dzīvoja divi brāļi, vecākais Kristers, jaunākais Raivis. Viņiem nepatika piegružot liedagu. Brāļiem bija draugs maisiņš, kuru sauca Bailule. Viņa bija neparasts plastmasas maisiņš, jo Bailule bija dzīva. Kādreiz, kad Kristers un Raivis devās mājās, pamanīja, ka somā nav viņu draudzenes! Viņi izdomāja, ka rītdien dosies uz liedagu meklēt Bailuli. Brāļi nevarēja aizmigt visu nakti, jo domāja par savu draudzeni. Pagāja nakts. Brāļi gāja uz liedagu. Raivis pamanīja, ka tur ir sētnieks. Raivis paziņoja to brālim. Tas nebija parasts sētnieks, bet īgņa! Brāļi viņu sauca  par Īgņas kungu. Viņš pukojās par katru sīkumu.  Brāļi izdomāja pielavīties pie laivas, kas stāvēja tuvumā pie

jūras. Viņi kā neredzamas nindzjas piegāja pie laivas un paslēpās tajā iekšā. Kas tas? Laiva sāka ātri braukt! Ak, nē! Raivis piespiedās tuvāk blakus savam brālim. Laiva brāzās ļoti ātri. Kas tur laivā iekšā? Tas bija... Īgņas kungs! Kristers pamanīja, ka Īgņas kungs ir plastmasas maisiņu kolekcionārs.

    Raivis un Kristers  jautāja Īgņas kungam, vai viņš nav redzējis Bailuli, Īgņas kungs atbildēja, ka ir redzējis, pateica, ka Bailule aizskrējusi uz kreiso pusi. Raivis un Kristers kāpa ārā no laivas un turpināja meklēt Bailuli, viņi redzēja kaut ko baltu un uzreiz skrēja skatīties, kas tad tur tāds ir. Tā bija Bailule! Raivis un Kristers bija tik priecīgi, ka atraduši Bailuli un uzreiz   gāja mājās. Tās bija laimīgās beigas.

Solvitas Apses zīmējums

    Denija Loce, Jēkabpils 3. vidusskola, 3. a klase

    Ramona Bautre, Majoru vidusskola, 4. klase

    Es tagad izstāstīšu par meiteni Alisi un par viņas kaķi Muri un suni Reksi.

    Kaut kad vasaras vidū meitene pastaigājās pie jūras ar saviem mājdzīvniekiem. Viņa gāja un gāja, vēroja apkārt notiekošo un tad pievērsa uzmanību saviem mīluļiem. Kas tad tas? Kā tas varēja notikt? Tie bija pazuduši! Alise nobijās un skrēja meklēt. Devās un vienu pusi, tad otru pusi, lūkodamās apkārt! Nekā. Tad viņa apstājās un sāka prātot: “Kur tie varētu būt?” Meitene atcerējās, ka abiem viņas mājdzīvniekiem patīk ūdens! Tad viņa nodomāja: “Droši vien viņi ir pie kādas peļķes, jo vakar lija lietus”. Alise sāka lūkoties pēc kādas peļķes, bet nevienu nemanīja. Viņa noteica: “Kur visas peļķes ir palikušas?”

    Meitene turpināja meklēt savus mīluļus, un tad atcerējās, ka Mura un Rekša kakla siksniņās ir ievietots izsekošanas čips. Tad viņa viegli nopūtās, piezvanīja saviem vecākiem un izstāstīja par Muri un Reksi. Vecāki nosūtīja Alisei viņas mīluļu atrašanās vietu. Alise aizgāja un atrada savus mīluļus pie lielas peļķes, kas bija noslēpusies aiz krūmiem. Vakarā Alise teica mīļu paldies saviem vecākiem, ka viņi bija pielikuši Murim un Reksim atrašanās vietas čipu.

Ramonas Bautres ilustrācija

    Edgars Grīnbergs, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Ēriks Čebotarjovs, Majoru vidusskola, 4. klase

    Reiz kādā liedagā atradās mazs akmentiņš. Tas bija gluds, asos stūrus bija nolīdzinājis sāļais jūras ūdens. Mazajam akmentiņam ļoti patika šī vieta. Tas katru dienu vēroja, kā mazi un lieli un bērni rotaļājās dzeltenajās jūras smiltīs. Kāds plunčājās sāļajā jūras ūdenī, kāds vienkārši baudīja mierīgu pastaigu jūras krastā.

    Kādu dienu pie akmentiņa nolaidās liela vārna un paņēma to savā milzīgajā knābī. Tā sākās akmentiņa ceļojums. Vārna aizlidoja uz savu ligzdu augstu klintīs. Tur bija ligzda, kurā sēdēja mazie un izsalkušie vārnēni. Kad lielā vārna aizlidoja, mazie vārnēni sāka spēlēties ar akmentiņu un mazliet to paknābāja. Tad tas izkrita un sāka ripot pa 

klintīm un sisties ap citiem akmeņiem, līdz nonāca pašā lejā. Mazajam akmentiņam nemaz nesāpēja, jo tas bija ļoti ciets. Bet, kad akmentiņš palūkojās apkārt, tas pamanīja ļoti skaistu skatu! Viņš nokļuva vēl skaistākā vietā nekā bija. Tas redzēja smiltis, citus akmeņus, skaistu krastu, uz kura arī rotaļājās bērni un auga zaļas palmas un augi.

Ērika Čebotarjova ilustrācija

    Daniels Glīzdenieks, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

     Ričards Dzērve, Majoru vidusskola, 4. klase

    Kādā saulainā dienā mēs ar tēti un suni Riko devāmies pastaigā gar jūras krastu. Kas tur ir? Izbrīnā visi iepletām acis!  

Nedaudz saspringuši, gājām klāt. Mūsu sunītis sāka riet. Tur bija pavisam neliels ronītis. Tētis stāstīja, ka to nedrīkst aiztikt! Neko tādu sava dzīvē nebiju redzējis! Sapratām, ka Riko rejas to ļoti biedē un attālinājāmies no dzīvnieka.  

    Pārbraucot mājās, domāju par ronīti. Sapnī pieredzēju neticamas lietas. Kādas? To tūlīt izstāstīšu!     

    Ronītis sapnī īdēja, sitot ar asti pa zemi. Es paņēmu bumbu un sāku ar viņu spēlēties. Tas bija tik aizraujoši, jo viņš prata taisīt dažādus trikus. Kad ronēns bija izspēlējies, viņš apleca riņķī un žiperīgi devās

uz jūras pusi. Es ar aizturētu elpu gaidīju, kas notiks, bet viņš priecīgs pagriezās pret mani, uzsita plunkšķi pa ūdeni un prom bija.  

Es pamodos ar aizturētu elpu un priecīgs, jo ronēns devās uz savām mājām, bet, kā ir īstenībā, dosimies šodien atkal uz jūru, lai paskatītos – tas bija sapnis vai īstenība? 

Ričarda Dzērves fotogrāfija Dzintaru pludmalē 11.04.2021.

    Elza Ērgle, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

     Gundega Grīnvalde, Majoru vidusskola, 4. klase

    Bija saulaina diena. Ar ģimeni atpūtāmies pie jūras, cēlām smilšu pilis, peldējāmies, rīkojām pikniku. Es apsēdos smiltīs, lai nobaudītu sulīgu, sārtu, saldu arbūza šķēli, līdz debesīs pamanīju veidojamies draudīgus, briesmīgus mākoņus.

    Tādi vēl nekad nebija manīti!  

    Es ļoti nobijos, jo tālumā redzēju, ka jūra kļūst nemierīga un vējš pieņemas spēkā… Kas tagad nu būs?  Es redzēju, kā saule aizgāja aiz mākoņiem un viss palika ļoti drūms, kā arī smiltis pūta uz visām pusēm. Es pamanīju jūrā kuģi. Kuģis  peldēja uz krastu. Es pagāju nostāk no jūras, lai smiltis neiepūstu man acīs. Kad kuģis piebrauca pie krasta, no tā izkāpa pirāti. Tie vēlējās zeltu. Visi bēga prom no pludmales.  Es ar saviem vecākiem paliku. “Kāpēc jūs domājat, ka šeit ir zelts?" es jautāju.

  ”Mums ir karte,” atbildēja pirāti.

     “Meklēsim kopā?” es jautāju. Izrādījās, ka šie pirāti ir ļoti jauki, un viņi piekrita. Tā mēs sākām meklēt dārgumus. Mēs dārgumus meklējām visu dienu. Mēs tos neatradām. Nākamajā dienā mēs turpinājām. Otrajā dienā mēs bijām aizceļojuši līdz Lielupei. Vajadzēja būt, ka tie būs kaut kur tuvumā.  

    ”Es piekusu,” teica viens no pirātiem.  

    ”Varbūt atpūtīsimies?”  ”Labi,” es teicu.

     Mēs apsēdāmies un apēdām augļus, ko bijām paņēmuši no mājām. Es šajā ceļā biju devusies bez vecākiem. Kamēr ēdām, mums uzbruka gulbji.

    Mēs beidzām ēst un gājām prom. Tomēr turpinājām meklēt zeltu. Mēs meklējām un meklējām, līdz kāds pirāts, kuru sauca Pauls, atrada kādu alu. Mēs devāmies tajā iekšā. Tur bija ļoti auksti. Ala bija kā tunelis, tur mēs gājām, līdz alā bija tik tumšs, ka neko vairs

nevarēja redzēt. Pirātam Edgaram bija sērkociņi, bet Paulam nezin kāpēc zars. Abi pirāti uztaisīja lāpu. Tad mēs visu atkal redzējām.   

    Man likās, ka ejam jau mūžību. Līdz beidzot tuneļa beigās bija saskatāma dienas gaisma. Mēs sākām iet ātrāk. “Ehh, mēs atkal esam pludmalē,” teica Edgars.

    Taču tā vairs nav Lielupe, bet gan Rīgas jūras līcis. Tomēr tajā brīdi es pamanīju kaut ko ūdenī. Piegāju tuvāk, lai saprastu, kas tas ir. Es sapratu, ka tā ir kaste, es iebridu ūdenī un paņēmu to. Iznācu ārā un atvēru. Tur iekšā diemžēl nebija zelts, bet gan dzintars. Pirāti bija laimīgi, ka atraduši vismaz kādu mazu vērtību.

    Pēc pieciem gadiem šajā vietā vēl joprojām ik pa brīdim kāds atrada kādu dzintara gabaliņu.

Gundegas Grīnvaldes ilustrācija

    Ervīns Fiļovs, Jēkabpils 3. vidusskola, 3.a klase

    Aleks Jurševskis, Majoru vidusskola, 4. klase

    Es gribu tev pastāstīt interesantu atgadījumu. Kur tieši tas notika? Tas lai paliek noslēpums!   

    Tuvojās vakars, krastu pārklāja vēss gaiss, kaut gan ūdens bija ļoti silts. Pēkšņi krastā parādījās mamma ar bērniem. Tie bija ļoti priecīgi, ka varēs peldēties! Ūdens krastā bija sekls, un bērni sāka rotaļāties. Tika pasaukti ārā no ūdens. Mamma izdomāja spēli “Pilsētas”.  Kurš tiks tālāk no krasta. Bērni zināja ļoti daudz pilsētu nosaukumu, un tādēļ viņi ātri virzījās uz priekšu. Skaisti bija vērot mammu un bērnus, kuri lēnam izzuda tumsā. Krastā varēja tikai sadzirdēt bērnu smieklus.  

    Tad pēkšņi es sadzirdēju kliedzienu, ļoti skaļu kliedzienu. Mēs visi, kuri bijām krastā, ļoti pārbijāmies un saucām “Palīgā!”, jo mamma ar